Transvulcania 2026

Labākais cikls kāds bijis

Ar jauno gadu sāku gatavoties TRV. Plānā bija 16 nedēļas gatavošanās un 2 nedēļas atpūta pirms sacensībām. Rakstot aptuveno plānu uz TRV, nolēmu, ka Latvijas sacensības, Noskrien Ziemu un Stirnubuks, izmantošu kā treniņsacensības, pirms kurām nesamazināšu apjomu.

Šādi izlēmu, lai turētu kopējo apjomu augstu un trenētu spēju noturēt sacensību intensitāti arī uz liela noguruma fona. Kopumā tikai 2. nedēļa bija zem 100 km, bet pēdējās nedēļas pirms atpūtas sasniedza apmēram 160 km nedēļā.

Tiesa, šis koncepts nedaudz iedragāja pārliecību, jo NZ un SB skrējās smagi. Ja neskaita nestabilitāti svaru zāles apmeklējumos un iztrūkstošu gatavošanos karstumam, šis bija labākais cikls, kāds man jebkad bijis.

Transvulcania

73 km ar 4350 m kopējo kāpumu. Pirmā ārzemju ultra, kuru skrēju atkārtoti, jo šis ir skrējiens, kas man paticis visvairāk. Plāns bija iekļauties 7 h 40 min.

Starts

Sacensību rīts bija daudz siltāks nekā pirms septiņiem gadiem, kad skrēju šeit pirmoreiz. Iesildoties kājas šķita vieglas un spēcīgas, un likās, ka varētu pat sanākt labs skrējiens.

Pirmie ~2 km ripoja labi, pat redzēju līderu grupu priekšā. Tad sākās pirmais stāvākais kāpums, un kļuva skaidrs, ka nav spēka kāpt. Pēc tam arī skrienamā lēzenā kāpumā nebija jaudas skriet tā, kā gribētos.

Pirmajā reizē šeit jutos labi un spēcīgi. Šoreiz līdz pirmajam kontrolpunktam nonācu ar tukšuma sajūtu, jau 3 minūtes aiz plāna, lai gan skrietas bija tikai 48 minūtes.

Uz pirmo virsotni

Līdz otrajam kontrolpunktam joprojām nebija spēka. Tikai atcerējos, kā pirms septiņiem gadiem šeit skrēju visiem garām, arī zināmiem skrējējiem.

Šoreiz no apkārtējiem atpazinu tikai Emelie Forsberg, pārējos nepazinu. Tomēr skrēju kā optimists, jo dzirdēju savu elpu un zināju, ka, kad citi sāk tā elpot, drīz nāk lūzums.

Tā arī notika. Lēnām, bet apkārtējie sāka attālināties, un es nespēju neko izdarīt. Priekšā vēl neskaitāmas stundas. Otrajā kontrolpunktā jau biju 8 minūtes aiz plāna, un tā bija pēdējā reize, kad salīdzināju plānoto ar realitāti.

Pirmais noskrējiens

Šajā skrējienā principā ir divi noskrējieni, viens apmēram 500 m un otrs ~2500 m.

Tieši šajā noskrējienā pirmo reizi sajutu, ka jūtos labāk nekā pirms septiņiem gadiem. Man par pārsteigumu, visu noskrējienu nevienu neredzēju sev garām skrienam. Biju domājis, ka cilvēki lidos man garām, bet tā nenotika. Kopumā kvalitatīvs noskrējiens priekš esošās situācijas.

Ķerot sevi

Atcerējos, ka no trešā kontrolpunkta līdz gandrīz virsotnei pirmajā reizē gāja pagrūti. Šoreiz atradu labu ritmu un beidzot sāku ķert cilvēkus. Pamazām panācu arī Emelie.

Dzirdēju, ka viņai saka, ka viņa ir otrajā vietā, trīs minūtes aiz līderes. Tad jau esmu turpat, kur biju pirmajā reizē.

Apdzenu un lēnām attālinos. Skrienu kalniņus, kurus iepriekš gāju, un sāk šķist, ka, ja tā turpināsies, vismaz uzlabošu savu rezultātu.

Tukšums

Sākās neliels noskrējiens, un Emelie mani ātri noķēra. Man vajadzēja krūmu pauzi, bet taka gāja gar kalna malu, kur nebija kur paslēpties. Tā nu skrējām kopā, kamēr gaidīju iespēju.

Beidzot parādījās krūmi. Neliela pauze, un Emelie jau prom.

Tad iestājās tukšums.

Centos atgūt ritmu, bet spēka nebija. Turpināju cīnīties, taču kļuva tikai grūtāk, līdz iestājās pilnīgs bezspēks. Un priekšā vēl daudz jāskrien.

Cilvēki sāka mani apdzīt, un es neko nevarēju likt pretī. Pilnīgs tukšums, kaut arī regulāri uzņēmu ap 100 g ogļhidrātu stundā un iepriekš ar to nebija problēmu.

Līdz finišam

Atlikušo daļu līdz augšai principā nogāju vai notipināju. Tikai lejup vai pa līdzenumiem vēl “skrēju”.

Arī garajā noskrējienā īpaši nekas nemainījās. Kustējos uz priekšu, bet šausmīgi lēni. Tikai pēdējos ~2 km vēl izdevās paskriet diezgan normāli.

Īsa vēsture

Pēdējos gados neizdevušos ārzemju ultru skaits jau ir drūmā vairākumā. Šķiet, ka no pēdējām astoņām ultrām laba bijusi tikai viena.

Sastieptas potītes. Lauztas ribas. Saslimšana un DNF. Trauma. Pārāk ātra atgriešanās ultrās pēc traumas.

Šķiet, ka jau sāk pietrūkt variantu, kas vēl varētu notikt.

Kas notika?

Labākais treniņu cikls, kāds man bijis. Gan apjoms, gan kvalitāte bija laba. Uz skrejceliņa tika atdarināti kāpumi, kādi ir TRV. Tika trenēti noskrējieni, gan tehniskāki, gan ātri, lai kājas ilgstoši izturētu triecienus.

16 nedēļas bez slimošanas un bez traumām.

Tomēr pēc garā gatavošanās perioda, jau atpūtas laikā, dabūju kādu vīrusu. Nedēļu pirms TRV abi bērni bija ar temperatūru. Man sāka sāpēt kakls, bija nedaudz dulla galva un karstuma sajūta, bet temperatūras nebija.

Likās, ka esmu saķēris kaut ko vieglā formā un ātri tikšu galā. Taču tas ievilkās. Vēl trešdien apsvēru nestartēt, jo piecas dienas nekas nemainījās.

Beigās nolēmu slimību uztvert kā temperatūru un sāku dzert Coldrex. Naktī uz ceturtdienu svīdu nenormāli, viesnīcas numurā bija astoņas segas, un no rīta tās visas bija slapjas.

Toties pirmo reizi sajutos vesels.

Aizgāju pakaļ numuram, taču spēka nebija, pat viegla iešana pret kalnu ātri aizsita elpu. Tomēr pēcpusdienā izskrēju, un šķita, ka ir okei.

Piektdien izskrēju 5 km, un sajūtas bija pavisam labas. Likās, ka būšu gatavs skriet.

Diemžēl realitāte bija vienkārša, būt veselam divas dienas pirms ultras ir par maz, lai cerētu uz labu rezultātu.