Ar jauno gadu sāku gatavoties TRV. Plānā bija 16 nedēļas gatavošanās un 2 nedēļas atpūta pirms sacensībām. Rakstot aptuveno plānu uz TRV, nolēmu, ka Latvijas sacensības, Noskrien Ziemu un Stirnubuks, izmantošu kā treniņsacensības, pirms kurām nesamazināšu apjomu.

Šādi izlēmu, lai turētu kopējo apjomu augstu un trenētu spēju noturēt sacensību intensitāti arī uz liela noguruma fona. Kopumā tikai 2. nedēļa bija zem 100 km, bet pēdējās nedēļas pirms atpūtas sasniedza apmēram 160 km nedēļā.

Tiesa, šis koncepts nedaudz iedragāja pārliecību, jo NZ un SB skrējās smagi. Ja neskaita nestabilitāti svaru zāles apmeklējumos un iztrūkstošu gatavošanos karstumam, šis bija labākais cikls, kāds man jebkad bijis.

Transvulcania

73 km ar 4350 m kopējo kāpumu. Pirmā ārzemju ultra, kuru skrēju atkārtoti, jo šis ir skrējiens, kas man paticis visvairāk. Plāns bija iekļauties 7 h 40 min.

Starts

Sacensību rīts bija daudz siltāks nekā pirms septiņiem gadiem, kad skrēju šeit pirmoreiz. Iesildoties kājas šķita vieglas un spēcīgas, un likās, ka varētu pat sanākt labs skrējiens.

Pirmie ~2 km ripoja labi, pat redzēju līderu grupu priekšā. Tad sākās pirmais stāvākais kāpums, un kļuva skaidrs, ka nav spēka kāpt. Pēc tam arī skrienamā lēzenā kāpumā nebija jaudas skriet tā, kā gribētos.

Pirmajā reizē šeit jutos labi un spēcīgi. Šoreiz līdz pirmajam kontrolpunktam nonācu ar tukšuma sajūtu, jau 3 minūtes aiz plāna, lai gan skrietas bija tikai 48 minūtes.

Uz pirmo virsotni

Līdz otrajam kontrolpunktam joprojām nebija spēka. Tikai atcerējos, kā pirms septiņiem gadiem šeit skrēju visiem garām, arī zināmiem skrējējiem.

Šoreiz no apkārtējiem atpazinu tikai Emelie Forsberg, pārējos nepazinu. Tomēr skrēju kā optimists, jo dzirdēju savu elpu un zināju, ka, kad citi sāk tā elpot, drīz nāk lūzums.

Tā arī notika. Lēnām, bet apkārtējie sāka attālināties, un es nespēju neko izdarīt. Priekšā vēl neskaitāmas stundas. Otrajā kontrolpunktā jau biju 8 minūtes aiz plāna, un tā bija pēdējā reize, kad salīdzināju plānoto ar realitāti.

Pirmais noskrējiens

Šajā skrējienā principā ir divi noskrējieni, viens apmēram 500 m un otrs ~2500 m.

Tieši šajā noskrējienā pirmo reizi sajutu, ka jūtos labāk nekā pirms septiņiem gadiem. Man par pārsteigumu, visu noskrējienu nevienu neredzēju sev garām skrienam. Biju domājis, ka cilvēki lidos man garām, bet tā nenotika. Kopumā kvalitatīvs noskrējiens priekš esošās situācijas.

Ķerot sevi

Atcerējos, ka no trešā kontrolpunkta līdz gandrīz virsotnei pirmajā reizē gāja pagrūti. Šoreiz atradu labu ritmu un beidzot sāku ķert cilvēkus. Pamazām panācu arī Emelie.

Dzirdēju, ka viņai saka, ka viņa ir otrajā vietā, trīs minūtes aiz līderes. Tad jau esmu turpat, kur biju pirmajā reizē.

Apdzenu un lēnām attālinos. Skrienu kalniņus, kurus iepriekš gāju, un sāk šķist, ka, ja tā turpināsies, vismaz uzlabošu savu rezultātu.

Tukšums

Sākās neliels noskrējiens, un Emelie mani ātri noķēra. Man vajadzēja krūmu pauzi, bet taka gāja gar kalna malu, kur nebija kur paslēpties. Tā nu skrējām kopā, kamēr gaidīju iespēju.

Beidzot parādījās krūmi. Neliela pauze, un Emelie jau prom.

Tad iestājās tukšums.

Centos atgūt ritmu, bet spēka nebija. Turpināju cīnīties, taču kļuva tikai grūtāk, līdz iestājās pilnīgs bezspēks. Un priekšā vēl daudz jāskrien.

Cilvēki sāka mani apdzīt, un es neko nevarēju likt pretī. Pilnīgs tukšums, kaut arī regulāri uzņēmu ap 100 g ogļhidrātu stundā un iepriekš ar to nebija problēmu.

Līdz finišam

Atlikušo daļu līdz augšai principā nogāju vai notipināju. Tikai lejup vai pa līdzenumiem vēl “skrēju”.

Arī garajā noskrējienā īpaši nekas nemainījās. Kustējos uz priekšu, bet šausmīgi lēni. Tikai pēdējos ~2 km vēl izdevās paskriet diezgan normāli.

Īsa vēsture

Pēdējos gados neizdevušos ārzemju ultru skaits jau ir drūmā vairākumā. Šķiet, ka no pēdējām astoņām ultrām laba bijusi tikai viena.

Sastieptas potītes. Lauztas ribas. Saslimšana un DNF. Trauma. Pārāk ātra atgriešanās ultrās pēc traumas.

Šķiet, ka jau sāk pietrūkt variantu, kas vēl varētu notikt.

Kas notika?

Labākais treniņu cikls, kāds man bijis. Gan apjoms, gan kvalitāte bija laba. Uz skrejceliņa tika atdarināti kāpumi, kādi ir TRV. Tika trenēti noskrējieni, gan tehniskāki, gan ātri, lai kājas ilgstoši izturētu triecienus.

16 nedēļas bez slimošanas un bez traumām.

Tomēr pēc garā gatavošanās perioda, jau atpūtas laikā, dabūju kādu vīrusu. Nedēļu pirms TRV abi bērni bija ar temperatūru. Man sāka sāpēt kakls, bija nedaudz dulla galva un karstuma sajūta, bet temperatūras nebija.

Likās, ka esmu saķēris kaut ko vieglā formā un ātri tikšu galā. Taču tas ievilkās. Vēl trešdien apsvēru nestartēt, jo piecas dienas nekas nemainījās.

Beigās nolēmu slimību uztvert kā temperatūru un sāku dzert Coldrex. Naktī uz ceturtdienu svīdu nenormāli, viesnīcas numurā bija astoņas segas, un no rīta tās visas bija slapjas.

Toties pirmo reizi sajutos vesels.

Aizgāju pakaļ numuram, taču spēka nebija, pat viegla iešana pret kalnu ātri aizsita elpu. Tomēr pēcpusdienā izskrēju, un šķita, ka ir okei.

Piektdien izskrēju 5 km, un sajūtas bija pavisam labas. Likās, ka būšu gatavs skriet.

Diemžēl realitāte bija vienkārša, būt veselam divas dienas pirms ultras ir par maz, lai cerētu uz labu rezultātu.

Uz startu devos ar skaidrību — šīs ir trešās sacensības četru nedēļu laikā, un treniņu apjoms nevienā no tām netika samazināts. Tas nozīmē tikai vienu — būs grūti.

Iesildoties to arī jūtu, ka svaiguma nav.

Starts sākumā šķiet pieklājīgs, bet, tiklīdz trase ved pāri tiltiņiem tā lejup no tiem kājas vairs neklausa — sajūta ka kājas, kā makaroni.

Pirmos 7 km vairāk domāju par to, kā neaizlaist sev garām aizmugurē skrienošos. 2. un 3. vieta pamazām pazūd no redzesloka.

Bet tad sāk palikt vieglāk. Skrienamāks posms, ritms parādas, un pēkšņi skrienas viegli. Pēc dažiem kilometriem esmu jau kopā ar 3. vietu un pavisam netālu no A. Ronimoisa.

📸 : A. Jermuts

Pirms atgriežamies takās, pieņemu lēmumu — palaist lietuvieti priekšā. Tas atmaksājas, jo takās sekot ir vieglāk un pats tādu tempu nebūtu turējis. Kādu brīdi viss strādā.

Līdz ~13 km, kur taka pazūd un sākas skrējiens pa mežu. Tur arī viss izjūk — strauji atpalieku. Ceru vēl atgriezties skrienamākā posmā, bet attālums jau par lielu.

📸 : J. Dzenis

Atgriežas sākuma sajūtas. Šī diena vairs nav par rezultātu — tā ir par izdzīvošanu.

Pēdējos kilometros vairāk skatos atpakaļ nekā uz priekšu. ~5 km pirms finiša redzu aiz sevis Aināru Brālīti. Šķiet, ka droši ir kādas 2 minūšu pārsvars. Izrādās, starp mums vēl ir Jānis Kūms, kurš mani pamana un sāk ķert.

Par laimi, beigās nevienam negāja viegli.

Finišā — 4. vieta.

Stirnu Buks Tukumā

Pēdējā lielā nedēļa pirms Transvulcania. Kilometri sakrāti, forma uzkrāta, bet šoreiz mērķis nebija skriet uz maksimumu — drīzāk kontrolēti, ar plānu un sajūtām.

Plāns bija vienkāršs: skrienamās daļas turēt ap 3:45 min/km, takās — līdzīgas sajūtas, bez liekas forsēšanas. Starts kā jau starts — ātrs, un liela daļa konkurentu uzreiz aiziet prom. Es palieku pie sava.

📸 : J. Zilvers

Pie KK esmu ap 10. vietu. Priekšā redzu tikai K. Kaimiņu.

📸 : J. Ukass

Pamazām pietuvojos Kristapam uz brīdi atgriežas sajūtas no laikiem, kad skrēju taktiski no aizmugures, lasot “nolūzušos”. Kādu brīdi skrienam kopā, noķeram arī Mārcis Grīnšteins, bet pēc ūdens punkta (~13 km) abi iepaliek.

📸 : M. Gaļinovskis

Tālāk priekšā redzu Jāni Kūmu. Saprotu, tas ir laika jautājums līdz noķeršu. Tik ātri gan netieku klāt, bet, kad to izdaru, līdz finišam palikuši ~7 km, uzinu ka esam 2. un 3. vietā.

📸 : J. Dzenis

Šeit pieņemu lēmumu nedaudz izkāpt no plāna. Uzspiežu tempu, lai nostiprinātu otro vietu.

📸 : M. Gaļinovskis

Beigas, gan, smagas — trase pilna ar īso distanču skrējējiem, bieži jāpielāgojas viņu tempam, lai netraucētu. Tas maksā sekundes, un finišā pārsvars nav tik drošs, kā šķita.

📸 : A. Jermuts

Season finale. After last @Stirnubuks I wanted to run Siguldas Half Marathon and some small local races, but a pandemic canceled all of my plans and we decided to go on vacation somewhere warm and without a curfew.

As I usually do on vacations, I search for races in the area where I am travelling. This time we went to the south of Spain, and there was just one race: @costablancatrails.

This one looked like a really fun one with good competition — 75km long with 4100m elevation gain, which started with a vertical km course.

Before the race, I did a pretty good training block with a lot of vertical meters and good tempo runs and felt that I might be in very good shape. I saw that there were some guys with ITRA PI over 800, so I knew it was going to be quite a competitive race.

@costablancatrails started with a vertical km, where in the first 5 km there was 1000m vertical gain.
I started really carefully and was just outside of the top 10.

Towards the end of the climb, I felt that we were moving too slow and in the last ~1km of climb I decided to go at my own pace. I dropped the guys around me and caught some faster ones.

After the climb came the downhill, where I thought I was going to run away from guys around me — but the opposite happened — those guys destroyed me on the downhill. I was left in the dust.

I understood that rocky, very technical downhills are completely different beasts than skiing slopes in Sigulda.

At the bottom of the downhill, I thought I was around 10th position, which seemed like a good place to be at that point of the race.

Quite fast, I caught some guys hiking on a hill, which in my opinion was very runnable — so I passed them quickly.

Around ~27km, there was a girl filming the race who shouted “quatro, quatro.”
I assumed it might mean that I’m maybe fourth, but thought I can’t be that high up.

After 40km, on the third climb, I finally saw a group of hikers and a runner in front of them — looked like he noticed me as well.
That was the only time I saw any competitor after overtaking a couple of runners at the beginning of the second climb.

After looking at the splits, I was catching the guy in front on uphills and flats, but I was losing a lot of time on downhills.

Around 52km, at a checkpoint, a volunteer said I was in third place and 5 to 7 minutes behind second.
I knew I was losing time on downhills, so I hoped there would be a long runnable uphill where everyone would suffer.

I felt very fresh at that point and knew I could grind these kinds of uphills.

Unfortunately, there was a very steep and technical downhill, where I had to use arms to get down safely at some points.
Second place increased the gap from ~6 minutes to ~8.5 minutes.

At the bottom of the hill, there was a small town where I still felt very good.
A lot of people were on the streets cheering, I pushed the pace and even jumped 4 to 5 city stair steps at once.

It definitely cost me — and after running out of the city, I was cooked.

There was finally terrain that suited my strengths (runnable uphill), but I was fd up.
Still tried to run those hills, but instead of pushing them hard as I imagined, I switched between running and power hiking when I thought the hill was too steep.

In 13km, I still managed to gain more than ~2.5 minutes, but then came the downhill part — and at that point I already knew I wouldn’t catch the guy in front, and was pretty sure no one would catch me either.

Still tried to run the last 5km hard and gained 6 seconds — finally, I didn't lose time on the downhill.

Overall takeaways

• Great experience

• Very beautiful course

• No real low moments

• Could really enjoy the course and the competition

Third place overall is a great achievement, with 2 guys in front of me having ITRA PI 831 and 833.
I was chasing a pretty decent runners.
First place was more than half an hour ahead — so there’s still a huge room to grow.

I had plans on the day when the Latvian Championship in ultra-long trail running was happening, so I decided not to participate.
Meanwhile, vacation to Tatras was already in the plan, so I decided to find some ultra-trail there and found #Ultrajanosik 54km race.

The course was with a lot of runnable uphill where power hiking wasn't necessary — which suited me very well.
Since this race was mostly for chasing ITRA rating, the goal was to run fast and not to mess it up.

When the race started, I was alone in front after ~1km and didn't even push the pace.
Didn't like how the route was marked and had to stop here and there to see the next marker.

After 6km I ran into a couple of big shepherd dogs and decided to go around them through the forest — and got lost a bit.
At that point, I was leading by 2 min, but after meeting with the dogs, I was already losing 6 min.

Had some low moments there until I finally came to some roads and there were cheering people who lifted me up and gave me the energy I needed to keep fighting.
From there I pushed until I caught the leading duo at around 20km.
Spent some time behind them to catch a little breath.

After a short run with them, I felt that I could go faster and pulled away from them.

Unfortunately, there was a place where I didn't understand course markings again and went off course a second time.
This time I started to walk in the direction I thought I had to run, and meanwhile waited for the second runner to make sure I was running correctly.

After some time, he came and called me back since I chose the wrong way.
Another minute was lost — but it didn't stop there, because after 13km I made another wrong turn which cost me another ~1min.

Also with mistakes, I managed to run a decent time.
A good takeaway is that I found out that I can run downhills around ~3:40min/km pace and flat sections close and under ~4min/km for 54km.

Managed to win the race — but that wasn't the goal.
The goal was a good ITRA rating.

Last year's winner ran 4:57 and was awarded with a 748 ITRA rating.
I did the same course at 4:41.

I lost around 10 minutes searching for the right route, which will take some ITRA points away, but there is still hope for a decent result.

Trail Degli Altipiani 56 km race in Italy.
The start was very early in the morning after my flight to Bergamo, Italy, so I struggled a bit to get to the race using a cab from Bergamo to Casnigo. Luckily, I managed to get there in time. I took out a bib and was ready to participate.

In the first 15 km, I was struggling — had no energy to run and couldn't pull myself together.

Had a lot of thoughts about dropping out, and at that time in my mind there were a lot of reasons why it was a good idea:

• I got second Covid-19 vaccine 3 days before the race

• I had only 3 hours of sleep the night before the race due to traveling

• +34°C degrees was too hot for me and I am not used to this weather in Latvia

• I was not fully prepared for this race because of knee stiffness I had in the spring, which took me out of some trainings — because I wanted to stay smart and avoid injuries

Therefore, after the first big climb (~20 km into the race) I was far back from the leaders.
But I knew that the long downhill (which is one of my favorite parts) would come next.

I was finally waking up, but then — me and another runner from Italy — we both didn’t see markers for some time and thought that we had lost the trail.
We stopped and started to look around until we found a marker.

The second big climb started with a steep section where I was the slowest one (almost everyone except me was using poles, and I’m not really used to mountains like that in flat Latvia anyway).

Luckily the climb flattened out after 3 km, and I could start running — and I felt that I was much better than anyone around me on the runnable parts.

At the top of the climb, I was already in 4th place and saw the 3rd place in front of me.
Felt good and thought that I was finally racing instead of surviving — but it wasn’t for long.

I was closing fast on 3rd place (eventually I was 2nd, just 4 min behind the winner),
but then I fell hard on the rocky downhill.

Somehow I managed to avoid any visible injuries, but after that, I had cramps in both of my quads and left calf.

I punched out cramps and was running again.
However, I was mostly limping for 7 km and fell to 7th position, just a couple of steps in front of 8th place.

Luckily, I managed to pull myself together for the last downhill and secured 7th position in the race.

In the end, I can say that I was very happy to be back to traveling and participating in races like this.
It was a lot cooler and more beautiful than I thought, and I’m happy that I got to the finish line —after not feeling that great and especially after the fall.

Ir pagājis zināms laiks kopš Rīga–Valmiera 107 km, bet beidzot izlēmu publicēt savu stāstu, ko uzrakstīju uzreiz pēc sacensībām, bet toreiz nolēmu nepulicēt. Tās bija lielākās un vienīgās sacensības, kam 2020. gadā patiešām gatavojos.

Kad martā sākās pandēmija, man bija sajūta, ka lielākā daļa sacensību tiks atceltas, bet Rīga–Valmiera, visticamāk, nē – jo tās ir salīdzinoši nelielas (nav daudz dalībnieku, un distance ir gara, tāpēc skrējēji nesaspiežas kopā kā citās populārākās sacensībās).

Tāpēc sāku gatavoties.
Treniņos gāja labi, tomēr kaut kā izdevās sastiept potīti un dabūt ādas kairinājumu, kā dēļ nācās izlaist vairākas treniņu nedēļas.

Tā kā nebiju 100% pārliecināts, ka sacensības notiks, skriešanas apavus iegādājos pēdējā brīdī un pirms sacensībām ar tiem skrēju tikai 2 reizes.
Tāpat treniņos varēju labāk izplānot ūdens uzņemšanu.

Tās bija divas lielas apzinātas riska izvēles.

Viena no tām atmaksājās – @brooksrunning apavi bija ļoti ērti, viegli un neradīja nekādas problēmas.
Paldies @spbrun par tiem.

Diemžēl, šķidruma uzņemšanas plāns nestrādāja, kā cerēts.

Sacensības sāku, kā plānots, ar 4:15 min/km tempu un spēju to noturēt līdz Raganai (≈ 45 km), lai gan redzēju, ka konkurenti nekavējas dzirdināšanas punktos tik ilgi kā es.

Pēc palīdzības punkta Raganā manas vēders nebija apmierināts, un nācās kādu brīdi apstāties.
Braslas (≈ 63 km) punktā izlēmu elektrolītu dzērienu nomainīt pret kolu. Arī tur zaudēju nedaudz laika.

Taču vēders reaģēja labi, un Straupē (≈ 70 km) sapratu, ka joprojām ir iespējams pārspēt iepriekšējo trases rekordu.

Kalnozolos (≈ 84 km) cilvēki sāka teikt, ka izskatos daudz labāk nekā Pēteris (vienīgais skrējējs man priekšā), un attālums starp mums kļūst arvien mazāks.

Tas mani motivēja. Spēju samazināt starpību no 7 līdz 3,5 minūtēm.
Nākamajos 7 km ieguvu vēl vienu minūti.
Pēc vēl 4 km starpība bija tikai 50 sekundes, un man šķita – es varu uzvarēt.

Taču, ieskrienotValmierā, pamanīju, ka cilvēks skrien līdzās manam konkurentam un viņu iedrošina.
Diemžēl tas mani pilnībā salauza.

Parādijās krampji un biju salauzts.
Vairs nebija runa par uzvaru. Pēkšņi jutos ļoti iztukšots un vienīgais, ko gribēju – nonākt līdz finišam.

Man izdevās finišēt zem iepriekšējā rekorda.
1992. gadā Georgs Jermolajevs uzstādīja Rīga–Valmiera 107 km rekordu (08:01:38).
Divdesmit astoņus gadus to neviens nevarēja pārspēt – līdz 2020. gadā to izdarīja divi skrējēji.

Es finišēju ar ļoti simbolisku rezultātu:
8 stundas 00 minūtes 00 sekundes.

Tas bija mans stāsts par vienām no interesantākajām sacensībām 2020. gadā.
Liels lietus, vēdersāpes, emocionālas uzvaras un zaudējumi, un noteikti – jaunas mācības.

Droši vien kādreiz mēģināšu vēlreiz.

Milzīgs paldies @blanclicorne un @kaarlisv, ka bijāt man blakus visu sacensību laiku.
Bez jūsu palīdzības un atbalsta šāds rezultāts nebūtu iespējams.

Subscribe now

Transvulcania19 – Pieredze, Mērķi un Realitāte

Šīs sezonas pirmās nopietnās sacensības biju ieplānojis #Transvulcania19.
Jāsaka, ka neizpildīju nevienu no sev uzstādītajiem mērķiem,
pirmkārt netiku top 20,
otrkārt neiekļāvos 8h,
treškārt nenopelnīju 800 ITRA punktus.

Sākumā skrēju salīdzinoši prātīgi, biju diezgan tālu no līderiem un temps bija ļoti komfortabls, turklāt tieši uz robežas, lai iekļautos 8h, kas nozīmēja, ka viss notiek pēc sākotnējā plāna un neko nesasteidzu.

Lēnām, bet sāku apsteigt skrējējus, tai skaitā arī ik pa laikam sāku apdzīt kādu elites vīru.

Lielākās problēmas šķiet radās pirmajā dzirdināšanas punktā. Ja Latvijā esmu pieradis, ka man ir komanda dzirdināšanas punktos, tad Spānijā biju pilnīgi viens un diezgan haotiski sanāca uzpildīt ūdeni. Kontrolpunktā vairāki skrējēji mani apdzina, un kā pēdējā to izdarīja Anne-Lise. Uzreiz centos viņu noķert, jo viņa nebija tālu – tikai kādus 150m–200m priekšā.

Kad noķēru, sapratu, ka man vajag zaļo pieturu un atkal palaidu viņu prom, un pēc īsa brīža atkal ķēru viņu. Kad vēlreiz viņu noķēru, sapratu, ka skrienu par ātru un tomēr nolēmu neriskēt pārķert tempu, un ap 20km atkal sāku skriet savā tempā.

Līdz nākošajam dzirdināšanas punktam, kas bija ap 27km, noskrēju komfortablā tempā. Anne-Lisei biju iezaudējis 2min, un mani gandrīz jau bija noķērusi Megana Kimmel. Atkal dzirdināšanas punktā pavadīju pārāk ilgu laiku, un šoreiz mani apdzina Megana.

Situācija līdzīga kā iepriekš – tikai šoreiz ķēru Meganu līdz brīdim, kad pēkšņi izjuka ūdens pudele, un nācās piestāt, atrast visas daļas un salikt pudelīti kopā.

Šīs problēmas sāka raisīt negatīvas domas – ka viss ir slikti, esmu noguris un visi mani apdzen. Bez motivācijas nākošie 15km bija mocības – nespēja skriet lēzenus kalnus. Spēju skriet tikai pa līdzenu vai noskrējienus, vai ļoti lēzenus kalnus. Patiesībā fiziski nebija lielu problēmu – problēmas bija ar motivāciju sākt skriet, kur jāskrien. Šajos 15km zaudēju daudz laiku – ap 20min.

Ap 47km beidzot bija viens pārsimts metru līdzens posms, kurā spiedu sevi skriet, un pēc viņa arī atgriezās motivācija. Sāku atkal skriet visu, ko vajadzēja skriet, un nonākot kalna augstākajā punktā Roque de los Muchachos, jau biju motivācijas pilns kārtīgi noskriet atlikušo distanci.

Šajā brīdī pēc live rezultātiem biju ap 40. pozīciju, bet tā kā atlikušajā distancē daudzi izstājās, tad rezultātos tur uzrādos 31. pozīcijā.

Distances beigu daļa bija gandrīz 18km noskrējiens, kurā kārtīgi skrēju un atguvu pozīciju pēc pozīcijas, līdz vienā brīdī nācās piestāt – viens spānis pamatīgi nokrita. Pārliecinājos, vai viņam viss ok un vai varēs turpināt. Viņš nedaudz pakliboja, bet teica, ka viss ok.

Tad turpināju savu noskrējienu līdz, nonākot kalna lejā, negaidīti priekšā pamanīju Meganu, un noskrējiena pašās beigās arī apdzinu. Šajā posmā biju pakāpies uz top 20, kas bija viens no maniem mērķiem finišā (trasē gan man šķita, ka esmu tuvāk 40. vietai).

Līdz finišam bija palikuši 5km, un šeit atkal varēja redzēt, kā palīdz komanda – šajos 5 km mani apdzina divi spāņi, kuriem abiem bija savi atbalstītāji, kas paskrēja nedaudz līdzi un kārtīgi atbalstīja.

Tajā brīdī mana motivācija atkal pazuda. Ja vēl upes gultni es noskrēju, tad 3km kāpiens uz finiša taisni mani iznīcināja, un tur vairs pakāpt nevarēju – līdz brīdim, kad mani jau atkal noķēra Megana. Nedaudz parunājām, un tad jau tikai bija atlicis finiša posms.

Finiša taisnē turējos aiz Meganas, jo tomēr viņa bija zvaigzne, nevis es, un tikai beigās, kad sapratu, ka mani vēl var noķert čehs, nolēmu apdzīt Meganu un finišēt pirms viņas.

🏁 Finišs: 24. vieta kopvērtējumā, 22. starp kungiem.

Lai gan bija robi treniņos un divas nedēļas pirms skrējiena divas dienas pavadīju mājās ar vēdera vīrusu, nekas no tā nelika par sevi manīt trasē. Arī karstums, kas radīja lielas problēmas pēdējā Stirnu Bukā, neradīja nekādas problēmas – šķiet, ka nedēļu pavadot Kanārijās, biju labi aklimatizējies.

Galvenā lieta, kas, manuprāt, mani iegāza – mana galva un nepareizās domas.

Iepriekšējos gados esmu pārstāvējis vairākas komandas. Iepazīt jaunas komandas, tās cilvēkus un izveidot jaunu paziņu loku vienmēr vienmēr ir bijis interesanti. Ir forši, ka ir sava komūna un komanda, ar ko skriet kopā, kas dod iespēju satikt cilvēkus un izveidot jaunus kontaktus. Tomēr man mana komūna paliek neskatoties uz to kādā komandā es skrienu.

Kā es nonācu līdz SB finālam?

1. Jaunakmenes Stirnu Buka Lūša distance

Uz šo posmu devos ar cerībām uz labu rezultātu, jo ziemā tomēr bija pastrādāts un šķita, ka pavasaris nebūs atņēmis pārāk daudz no formas.
Pārāk agresīvs starts priekš esošās formas lika ātri saprast, ka labi nebūs Jaunakmenē.
Visam pa virsu vēl akmeņainajā posmā sastiepta potīte un pēdējos 6km nokritu no piektās vietas līdz 12. Galveno uzdevumu - palīdzēt komandai, tā arī nespēju, jo mani punkti nebija noderīgi.

2. Buses Stirnu Buka Lūša distance

Uz šo posmu devos jau zinot, ka forma ir slikta un labu rezultātu nesasniegšu. Kopumā tā arī bija - 5.vieta, bez lielām ambīcjām, uz ko labāku. Tuvāk biju, lai būtu zemāka nekā augstāka vieta. Bet vismaz sprinta posmu nostrādāju un iedevu punktus komandai, jo principā tikai šī iemesla dēļ devos uz Buses pilskalnu.

3. Sēlijas Stirnu buks & Vylks

Pēc Busēm jau nākamajā dienā bija pilns fokuss uz Vylka distanci un vājie rezultāti bija piešķīluši uguni treniņiem un atgriezās tādā līmenī, kā es tos gribu redzēt. Tā kā Vylku jau aprakstīju, tad bez detaļām - šeit labs rezultāts un trešā vieta LČ taku skriešanā ultra garajās distancēs.

4. Valmieras Stirnu Buka Lūša distance

Pēc Sēlijas buka viss fokuss bija uz Pasaules Čempionātu, bet diemžēl daudz dažādu apstākļu sakritību dēļ gatavošanās uz PČ bija ļoti vāja. Valmieras Stirnu buks, kurš bija plānots kā pēdējais garais tempa skrējiens, gatavojoties PČ, sanāca pavisam bēdīgs. Uz Valmieru braucu ar līdzīgām sajūtām kā uz Busēm. Zināju, ka nekas labs nebūs, bet cerēju, ka tomēr būs ok. Sākums jau lika saprast, ka ātrumu, ko Vylkā spēju turēt gandrīz visas distances garumā, nespēju īsti noturēt jau pirmajos Valmieras kilometros. Distances vidū vai nedaudz pēc salūzu pavisam un lēnām sāku krist no trešās pozīcijas uz leju un līdz finišam nokritu līdz piektajai vietai.

5. Pļaviņu Stirnu Buka lielais fināls Lūša distancē

Stirnu Buka fināls. Jāsaka, ja nebūtu “Virsotne/La Sportiva” komandas cīņa finālā, tad šajā posmā nestartētu. Pēc PČ biju izlēmis tāpat nestartēt, jo tajā pašā dienā bija arī krustmeitas dzimšanas diena, ko plānojām apmeklēt ar visu ģimeni. Sieva aptuveni nedēļu pirms starta teica, ka man ir jābrauc izskriet un uz dzimšanas dienu varu ierasties ar dažu stundu nokavēšanos (kas nozīmēja, ka pēc finiša uzreiz jādodas uz Cēsīm un pēc finiša aktivitātes man atkrīt).

Stirnu Buka jaunums - pēdējā posmā iedzīšana, balstoties uz sezonas punktiem. Līdz šim visas trīs Lūša distances, kuras skrēju bija neveiksmīgas, tomēr veiksmīgais Vylks iedeva iespēju startēt no ļoti izdevīgas otrās pozīcijas. Tā kā 2 nedēļas pirms fināla skrēju 82 km Pireneju kalnos, tad gaidīju, ka arī ceturtais Lūsis varētu sanākt visai neveiksmīgs. Sevi gan vēl nenorakstīju, jo arī pirms gada biju skrējis ~20km Noskrien Ziemu divas nedēļas pēc ~90km Spānijas kalnos un toreiz spēju pārsteidzoši labi noskriet.
Starts 20 sekundes aiz Kristapa Bērziņa -diezgan droši, ka viņu redzēšu tikai pirmajos kilometros. Aiz manis 20 sekundes bija jāstartē Mārcim Grīnšteinam, bet viņš neieradās un līdz ar to tuvākais sekotājs bija Klāvs Stankēvics, kurš arī skrēja 82km Pirenejos.

Tālāk rēķināju, ka tuvākais reālais sekotājs varētu būt Andris Ronimoiss vai pat Renārs Roze no trešā viļņa.

📸 : Santa Sinka

Startā kopā ar otro ātrāko Lūša meiteni Ivitu Šali. Pirmajā kilometrā nedaudz šķita, ka pat tuvojos Kristapam un visai veikli tieku klāt arī Anetei Švilpei, kura sāka kā ātrākā Lūša distancē. Sākumā ripoja labi un pie sevis domāju, ka es drīzāk palielinu pārsvaru pār sekotājiem nekā kāds man tuvojas. Sāku apdzīt arī kanikrosa dalībniekus - satiku Simonu ar Duci. Uzsaucu Ducim un novēlu veiksmi, bet nākošais kanikrosa dalībnieks par to laikam nebija priecīgs (laikam Bella vārdā) un ielaiž savus zobus man šortos. Par laimi līdz kājai netika un pēc sajūtām viņa vairāk gribēja spēlēties, ne pa īstam iekost, tad nu viss ok un skrienu tālāk.

📸 :Mareks Gaļinovskis / FotoManLV

Līdz ~11km viss iet labi, nogurums krājas, bet jorpojām redzēju Kristapu priekšā taisnākos posmos, kas deva pārliecību, ka neviens netuvojas. Bet visai strauji sākās nogurums un nevarēju vairs dabūt intensitāti atpakaļ pēc kalniņiem. Joprojām gan skrēju bez stresa, jo šķita, ka gana daudz konkurentiem, ko atvinēt. Līdz Kalnu Karalim centos neko neforsēt, strava flyby to arī saka, ka es sāku strauji zaudēt laiku un tikai uz kalniem ir neliels laika atguvums.

Kalnu Karali centos atstrādāt, cik nu man bija palicis enerģijas, jo tomēr komandas kopvērtējums man šoreiz bija svarīgāks par personīgo. Te atguvu ~30 sekundes pret tiešajiem konkurentiem un piektais ātrākais Lūsis KK. Diemžēl ar to bija par maz komandas uzvarai finālā, bet iespējams tās sekundes palīdzēja noturēt otro vietu finišā. 19 punkti par īsu komandai nozīmē, ka vajadzēja kalnā nomest 11 sekundes no esošā laika, kas visticamāk bija izdarāms (pēc iepriekšējo posmu KK vidējiem punktiem man bija jānoskrien par 23 sekundēm ātrāk), bet liekas, ka vajadzētu kādu kurš stāv, bļauj un atbalsta no malas, jo pašam bija grūti pārslēgties uz ātrāku kalnu karali. Šis bija vājākais kalnu karalis šosezon, bet vienīgais, uz kuru ierados nezaudējis cerības distancē.

📸: Jānis Ukass

Pēc kalna noskrējienā satiku Sanitu Rozi, ar kuru kopā pārstāvējām Latviju PČ un mums noskrējiens bija gandrīz vienā ātrumā, kas nedaudz biedēja, jo šķita, ka man tomēr jāskrien nedaudz ātrāk un, ja 5km nespēšu paātrināties, tad būs grūti noturēt sudrabu. Līdz finišam gan izdzīvoju un individuāli viss beidzās labi man. Sudrabs gan man, gan komandai, lai gan komanda finālā zemāk par sudrabu arī nemaz nevarēja nokrist.

Jāsaka paldies "Virsotne/La Sportiva" komandai, jo bez Jums šosezon man Stirnu Buks nebūtu vairāk par 2 posmiem.

I had high hopes for this race, but it turns out I’ll have to save that form for another day.

Before the race:
I had a solid winter of training with no major setbacks — until eight weeks before Istria, when I fractured a rib and lost three weeks of training. I bounced back quickly and had an excellent final three weeks before tapering.

Unfortunately, tapering didn’t go as smoothly as planned. Due to travel, I didn’t get as much running in as I wanted, though that’s no excuse.

On race morning, while boarding the organizer’s bus to the start, I realized I’d forgotten my drop bag with all my gels. That meant I had to figure out how to get roughly 800 grams of carbs from aid stations alone during the race.

I was also a bit sunburned from two sunny days in Croatia. I didn’t feel it too much and didn’t worry about it, but reminded myself to stick to my cooling and hydration strategy—I even took a visor and arm sleeves to keep cool and fight the heat.

Despite all that, I felt fit that morning and believed I could go for a podium finish. That was my main goal.

The race:
The start was surprisingly slow. Only three runners went out front, and one was clearly pushing too hard. The field spread out quickly, and by just 2 km in, everyone ahead and behind was running solo.

On the first climb, I moved into third. Around 8 km, I caught up to @martin.halasz, passed him shortly after, and took second place, even opening a small gap.

The first downhill was about 1 km, rocky but not too technical. Martin passed me again and put over a minute on me. I was surprised how clumsy and slow I felt but didn’t want to push a 3:30 min/km pace so early. I told myself that saving my legs would pay off later.

I hit the first aid station in 3rd place, 40 seconds behind Martin and about 3 minutes behind Valentin.

Feeling strong, I passed Martin again not long after the aid station. He sounded more breathless than me, so I wasn’t worried about going too fast.

Before the next longer, more technical downhill, I had about a one-minute lead over 3rd place. But I lost not only second but also third place on the descent. I arrived at the next aid station 4th, about 54 seconds behind Martin—meaning I lost roughly two minutes over just 2.5 km.

Still focused, my plan was to get through the technical downhill and then chase down the leaders.

On the next climb, I gained ground but didn’t catch Martin (who finished second) or Zan (who won). On the following descent, I was losing about a minute per kilometer—not ideal, but I still wasn’t willing to push the downhills at 3:30 min/km, believing it would pay off later.

Then, on a relatively easy, washed-out dirt road about 2 km before the aid station, I kicked a rock and went down hard. I landed on the same side where I’d fractured my rib eight weeks earlier, and I knew immediately my race was over.

Luckily, a Danish runner doing the 100-mile race helped me up, gave me ibuprofen, and walked me to the aid station.

I wasn’t interested in a death march to the finish—finishing the race was never the goal this time. I also took ibuprofen, which is against the rules during the race, so continuing wasn’t an option. Dropping out was mandatory.

Reflections:
Dropping out wasn’t easy, especially watching the race unfold afterward. I felt like I had plenty left in me, and based on what I knew about the course, the upcoming sections would have suited my strengths much better than the first.

Comparing pace drops with past data, I still believe saving my legs early on would’ve paid off big.

What now?
I didn’t just refresh the old rib fracture—I fractured two new ribs and the original one got displaced by 3 mm in a new place. I take the loss and will keep moving forward.

It might mean I won’t qualify for the World Champs through rankings, so I’ll probably have to race Vilks in @StirnuBuks to qualify.

Kāpēc tikai tagad debija?
Parasti ap šo laiku gribas aizbraukt uz lieliem kalniem vai gatavoties tiem, tāpēc nebija sanācis Vylks.
Arī šogad Vylks nebija plānā un pat likās nevietā, jo plāns jau kādu laiku bija pasaules čempionāts Septembrī un Vylka distances konfigurāciju un prasības ir tālu no tā ko gaidīt PČ.
Diemžēl pavasaris ieviesa izmaiņas kalendārā, jo reitinga punkti, lai kvalificētos, krita.
Sacensībās, kurās gribēju nostabilizēt reitingu, izstājos kritiena dēļ.
Līdz ar to braucienu uz kādu ~50 km kalnu skrējienu Jūlija beigās / Augusta sākumā nācās atcelt, jo šķita, ka iespējas kvalificēties uz PČ būs tikai ar “wild card”, ko dod Vylkā.

Diemžēl atkopšanās no pavasara likstām bija lēna un ilga, un tikai pēc Buses pilskalna SB sāku ieiet ritmā un kārtīgi trenēties.
Izvēlējos diezgan riskēt, lai sagatavotos Vylkam, jo starp Istria Aprīlī un Buses SB Jūnija vidū apjoms bija tikai ~30 km nedēļā, bet atlikušās nedēļās tas tika principā četrkāršots.

Šis nav prātīgi, bet tā kā skrienu nu jau vairāk par 20 gadiem, tad zinu, ar ko varu riskēt un ko nē.
Ne tikai apjoms tika palielināts, bet arī atgriezos svaru zālē un tie, kas varbūt zin mani, tie ir pamanījuši – ja esmu tur, tad esmu bīstams takās.

Gatavošanās un support komanda

Vylkam gatavojos diezgan specifiski – šķita, ka būs daudz zemes ceļu, šauras taciņas un daudz īsi augšā-lejā kalniņi.
Sarunāju @kaarlisv supportā, jo viņš zin, ko gaidu.
Ar @kaarlisv supportā rezultāti ir:

• LČ 1. vieta 100 km,

• RV107 (LČ 100 km) 2. vieta,

• LČ takās SKM 2. vietā.

Vienīgais, kas iztrūka – gatavošanās karstumam.
Skrienu vai nu pusnaktī vai ~5:00 no rīta, tāpēc karstumu īsti nedabūju.
Bij apsvēris pat ledus bandanas un biju sagādājis arī ledus kasti, bet tā kā solīja slapju un ne pārāk karstu – atmetu domu.

Vylka atskats

Plāns: neskatīties uz citiem un skriet ar līderiem, bet ja neviens neuzņemas vadību – skriet savu skrējienu.

Andris Jermuts - Fotogrāfs

Starts:
Izskatās, ka cilvēki sāk mācīties neforsēt sākumu un optimistu skaits sarūk – atrast mani ultras priekšgalā parasti nevar.
Bet šoreiz tā notika – skrēju savu skrējienu un likās, ka ripo ļoti viegli. Kontrolēju sajūtas, neko neforsēju.

Jutu, ka kāds (@eiduksk) nāk līdzi, bet biju nolēmis neskatīties atpakaļ un nedomāt par to, kas notiek aiz manis – līdz ar to nezināju, kas skrien aiz.

Trases sākums bija ļoti parocīgs man – liela daļa no trases gāja caur mežiem, kur iepriekš takas nebija bijušas.
Te mans 10+ gadu orientēšanās backgrounds palīdzēja – domāju, ka tērēju daudz mazāk enerģijas kā citi.

Konstanti dzirdēju kādu aizmugurē, tikai vienā ~160° pagriezienā pamanīju, ka tas ir Kārlis.
Tā līdz 27. km ripināju – jutos spēcīgs, samērā svaigs, vēl pāris ātrumos varētu ielikt, ja vajadzētu.

Kritiskais punkts – 27. km

Bet “oh well” – marķējums pazudis, pārsvars pazaudēts, garīgais sabojāts.
Pēc sajūtām šķita, ka ātri atrisinām problēmu, bet pavadīju turpat ~10 min.
Esam ~10 cilvēku grupiņa un viss sākas no jauna.

Pēkšņi – es vairs neesmu ātrāks kā citi un pat sāku iepalikt.
Pazaudēju no redzes loka TOP3, esmu ap ~6. vietu, tad gan domas bija pat par izstāšanos.

Par laimi komandai vajag punktus un finišs jāsasniedz.
KP3 nav tālu un tajā atgūstu gan vietas, gan motivācijas devu no līdzjūtējiem un @kaarlisv.

Atkal esmu priekšā un pēc sajūtām ir tie 35+ km kājās, bet ripo labi. Nemetu nost tempu, arī neforsēju.

Saguruma brīdis

Jānis Ukass - Fotogrāfs

Zemes ceļa pēdējie ~3 km pa zemes ceļu – pēc sajūtām ir tiešos saules staros, bez ēnas.
Sāku just karstumu. Ja pa ceļu varu skriet savā tempā, tad nokāpjot nost no tā – gribas pavemt un ir grūti.
Kājas jūtas labi, nogurums normas robežās, šķiet – vienkārši karstums tika man klāt.

Šis arī ir brīdis, kad domāju par 27. km, nevis par to, kā atrisināt radušos problēmu.

Ieskrienu KP5 un daru visu pēc plāna, bet domāju – vajadzēja nomainīt elektrolītu dzērienu pret ko burbuļojošu un vajadzēja paņemt kolu.

Lēnām, bet uz pļavām un takām sāku iepalikt. Nokritu līdz 3. vietai, puiši izveidojuši ~10–15 sek. pārsvaru.
Šķiet, būs jācenšas cienīgi finišēt.
Joprojām ēdu želejas, visu daru pēc plāna, lai gan katra želeja saka, ka ilgi neturēsies iekšā – tomēr saņemas un turas.

Pēdējie kilometri un finišs

Jānis Zilvers - Fotogrāfs

Ap 62. km – esam uz ceļa, joprojām varu ripot uz ~4:00 min/km.
Kārtējo reizi viss sākas no jauna – esam TOP3 kopā.

Ap 65. km nojaušu, ka līdz finišam ~5 km.
Šoreiz pirmo reizi skrējienā mēģinu “pushot” tempu – izveidoju ~30 m pārsvaru, bet saprotu – tas beigsies ar vēdera satura atstāšanu kaut kur, un atmetos no plāna aizbēgt.

Turpinu vilkt grupiņu, bet nojaušu, ka citi to nedarīs un gatavo savus finiša sprintus.

~2 km pirms beigām – mani apdzen abi puiši un es atkal savās domās atgriežos pie 27. km.
Pat necenšos iet līdzi, pirmo reizi pa īstam atmetos.

Finišs: trešais
– 52 sekundes no zelta,
– 47 sekundes no sudraba.

Pēcgarša

Santa Sinka - Fotogrāfs

Finišā domas dažādas – no “žēl, ka tā” līdz “f-ing izcilas sacensības”.
Gan kā skrējējam, gan skatītājiem – bija drāma, bija taktikas, bija negaidīti pavērsieni, riski, atsēdēšanas, līderu maiņas un konstanta nezināšana, kas notiks.

Nav ne kauns par ielikto effortu, ne par zaudējumu šiem puišiem.
Varbūt vienīgi kauns par nemēģinājumu skriet līdz pēdējos 2 km, jo finišā nebija sajūta, ka viss pulveris izšauts – nekādas sabrukšanas, smagas elsošanas – vienkārši šķita, ka padevos savām domām.

Santa Sinka - Fotogrāfs

Nākošā pietura: Canfranc, Pireneji

Tur jau atkal ar Tomu tiksimies vienās takās un cerams – abi būsim daudz labāki kā Vylkā.

Diemžēl mans PČ beidzās jau sagatavošanās posmā pēc LČ taku skriešanā. Dažādu iemeslu dēļ nespēju atrast ritmu un laiku, lai kvalitatīvi trenētos. Apjoms bija neliels, salīdzinot ar to, kā parasti gatavojos svarīgiem skrējieniem, laiku svaru zālei arī neatradu.

Kādas 5 nedēļas pirms PČ jau zināju, ka pašizvirzītie PČ mērķi ir nesasniedzami. Vēl vājais SB sniegums lika saprast, ka ir tieši tik slikti, cik domāju, un arī mainīt vairs neko nevar. Bieži vien domāju, ka jāatsakās no PČ un jādod vieta rezervistiem. Beigās tomēr pieņēmu lēmumu doties, jo šķita, ka vēl reizi gribu startēt PČ un varbūt ar pieredzi kalnos varu nostartēt labāk nekā rezervisti.

Nedēļu pirms PČ gan šķita, ka tomēr viss ir beidzies, jo vienā no noskrējienu treniņiem sastiepu potīti un nācās klibot mājās – daudz iekšēju dusmu par kopējo gatavošanos uz PČ. Nākamajā dienā potīte piepampusi, bet skriet varēju, bez sāpēm. Vēl divas dienas vēlāk pastipu arī otru potīti, bet bez sekām.

No ilgā brauciena uz PČ kāja ar sastiepto potīti piepampa un pāris dienas vēl bija sāpīga. Paldies Almai, kas saveda kāju kārtībā – skrienot nekādas sāpes vai diskomfortu vairs nejutu. Sacensībās biju arī noteipojis potītes, lai izvairītos no jaunas sastiepšanas.

PČ izlases atmosfēra bija ļoti pacilājoša, un biju aizmirsis vājo gatavošanos, centos sevi uzkurināt un sagatavoties mentāli skrējienam.

Pirmie 2 km pa asfaltu skrēju mierīgi, paskatoties uz tempu un pieliekot klāt sajūtas, bija skaidrs, ka tomēr forma ir visai bēdīga. Pēc tam ~11 km pret kalnu un ~1400 m jāpaceļ – beidzot šķita, ka viss ir kārtībā. Skrējās viegli, lēnām apdzinu skrējējus, par laimi vilcieniņš tāds pieklājīgs ātrākos palaida garām un arī pašam, ja kāds pietuvojās, neleidzu ceļu.

Jāsaka, ka kalna augšā biju visai zemā pozīcijā, bet, agrāk klasiski skrēju no aizmugures un lasīju nolūzušos skrējējus, stresa nebija un jutos vēl gana svaigs un spēcīgs.

Īsti par taku nenosauksi, bet kas jākāpj tas jākāpj. 📸Ranko Milanovic

Sākās noskrējiens, un es nespēju atvērties un brīvi skriet lejā. Pirmo reizi piedzīvoju sajūtas, ka ķermenis mani cenšas apturēt un konstanti bremzē. Nesapratu, kas notiek – turklāt no bremzēšanas ātri piedzinu augšstilbus, un mans skrējiens bija beidzies pēc ~20 km, kad biju noskrējis no pirmā kalna. Pēc tam kaut kā izdzīvoju līdz finišam.
Šajā ~4,5 km noskrējienā Toms mani noķēra par 6 minūtēm. Novēlēju veiksmi, jo nojautu, ka trasē vairs netiksimies.

Paldies Anetei ar Andri par šo bildi un atbalstu trasē.

Ja sākumā domāju, ka forma būs tā, kas nenesīs rezultātu, tad izrādījās – kādas slēptās bailes sabojāja manu skrējienu. Spānijā sacensībās biju skrējis 5 reizes un nekad tādas sajūtas nebiju jutis. Turklāt arī mēnesi padzīvojis esmu Spānijā visai tehniskos kalnos, un neko tādu nebiju pieredzējis. Nekas super tehniskāks kā citos Spānijas skrējienos, neskaitot abus Kanāriju skrējienus, kuros esmu bijis, tur tehniskums principā ir pāris vietās un relatīvi mazs.

Kāpēc tā notika? Mana teorija ir, ka gada sākumā divreiz piedzīvotie kritieni ar lauztām ribām katrā kritienā un nesen sastieptās potītes ieslēdza kādu pašaizsardzības funkciju ķermenī.

Kopumā gan prieks par vairākiem latviešu rezultātiem un kopējo PČ atmosfēru.

Paldies @noskrienziemu, @LMP, @takusports, @nordi_furniture un citiem, kas atbalsta!